mormon.org Visā pasaulē

Sveiki, es esmu Ryan

  • Ryan Wright
  • Ryan Wright
  • Ryan Wright

Par mani

Man ir 37 gadi. Es jūtos jaunāks par saviem gadiem — vai tad ne mēs visi? Taču es domāju, ka mūsu 4. bērna dzimšana nākamajā mēnesī to mainīs. Kad mēs ar sievu apprecējāmies, mēs gribējām 6 bērnus. Līdz brīdim, kad mums piedzima pirmais. Bet mums vēl aizvien ir jautri, lai arī 4. ir PĒDĒJAIS, bet to es teicu arī pēc iepriekšējā. Es strādāju mūzikas industrijā. Mani bērni domā, ka tas nozīmē, ka es visu dienu klausos mūziku, taču tas tā nav. Es vēl aizvien nezinu, ko es darīšu, kad pieaugšu. Stādāt ar mūziku ir pārāk jautri, lai to varētu saukt par īstu darbu. Mana sieva domā, ka es esmu nolieguma stadijā un ka es to vienkārši nevēlos atzīt. Viņai parasti ir taisnība. Kad man bija 19, es pametu koledžu, lai 2 gadus kalpotu kā PDS misionārs Seulā, Korejā, — tā bija vieta, kur es pirmo reizi sāku domāt arī par citiem, ne tikai par sevi. Varētu domāt, ka, uzaugot kopā ar 6 brāļiem un māsām, būtu jau to iemācījis, — bet es biju ietiepīgs. Es nebūtu tāds cilvēks, kāds esmu tagad, ja nebūtu ziedojis tos divus gadus kam svarīgākam par sevi pašu. Kopš brīža, kad pirms 16 gadiem es atgriezos mājās, nav pagājusi ne diena, kad es nedomātu par to laiku, kad biju misionārs.

Kāpēc es esmu Pēdējo dienu svētais?

Mana sieva un es izmantojam frāzi „pareizajās sliedēs”, lai raksturotu savas sajūtas, kad mēs esam savā labākajā noskaņojumā. Kad neesmu egoistisks, esmu izpalīdzīgāks un atbalstošāks un nekritizēju. Kad es vairāk klausos un mazāk runāju. Kad mana sirds ir maiga un mans prāts ir mierīgs. Kad es vairāk laika pavadu ar saviem bērniem. Kad es esmu godīgāks pret sevi un citiem. Kad esmu pozitīvs un pacilāts, raugoties mūsu nākotnē. Kad man vajag mazāk mantu un vairāk cilvēku. Kad manī ir mazāk lepnības un vairāk atvērtības. Ģimenei es vairāk patīku tad, kad esmu „pareizajās sliedēs”. Mani draugi, mani kolēģi — pat es sev vairāk patīku, un ticiet man, arī jums patiktu — pretējais ir neglīts. Es esmu mormonis, jo vēlos būt labāks. Un es to nevaru paveikt viens. Dzīve ir grūta — un, jo vecāks es kļūstu, jo vairāk es saprotu, ka tā kļūst tikai grūtāka. Un atbildes nav atrodamas pašpalīdzības grāmatās, prāta kontroles spēlēs vai diētas plānos. Vienīgais ceļš, kuru esmu atradis, ir caur Jēzus Kristus spēku. Tāpēc, ka Kristus mani pazīst — labo, slikto un nepievilcīgo. Viņš man tic. Tas man dod cerību. Neatkarīgi no tā, cik grūti kļūst, cik reizes es kļūdos, Viņš man parāda, kā sevi dziedināt un kā, soli pa solim, kļūt par labāko, kāds varu būt. Tādas pašas jūtas man ir pret manu dēlu. Manam vecākajam dēlam ir gandrīz desmit gadi. Un viņam ir grūtības. Viņš ātri kļūst neapmierināts. Es skatos, kā viņš cenšas, bet reizēm viņam vienkārši nesanāk. Mana sirds lūst, redzot viņu sāpinātu, noskumušu vai vientuļu. Es viņa labā darītu JEBKO, lai viņš justos labāk un lai viņš varētu kļūt par labāko, kāds viņš var būt, lai tad, kad manis nav līdzās, ar viņu viss būtu labi. Tāpat kā Kristus attiecas pret mani. Reliģija nav teoloģijas studijas — tā ir dzīvesveids. Man — būt par mormoni — nozīmē rast Kristū pareizo ceļu, lai varētu kļūt par labāku cilvēku, rast mieru un palīdzēt ģimenei. Tas ir ļoti personiski, un tā ir daļa no manas ikdienas dzīves. Tāpēc ka būt par labāku Raijenu — prasa DAUDZ vairāk laika par svētdienām. Man ir ejams tāls ceļš. Es neesmu ne tuvu tik labs, kādam man vajadzēt būt, jo sevišķi, ņemot vērā visu to, ar ko man ir jāstrādā. Taču es cenšos. Un tas arī ir tas, kas ir mormonis, — vienkārši centies būt labāks caur Kristu.

Personīgie stāsti

Kas ir cerība un uz ko jūs cerat?

Es atceros, ka manā beidzamajā gadā koledžā vienu vakaru es jutos īpaši noraizējies. Semestra beigās man bija jābeidz studijas, un man ar kādu meiteni bija nopietnas attiecības, bet es vēl aizvien nebiju pārliecināts, vai viņa ir „īstā”. Es gatavojos iestājeksāmenam jurisprudences skolā, bet iepriekš, tajā mēnesī, es saņēmu darba piedāvājumu ar pārcelšanos uz Koreju, un man bija jāpieņem vai jānoraida šis piedāvājums nākamajā dienā. Un tā pēc ilgas sarunas pa tālruni ar manu tēvu par risku, pametot studijas un pārceļoties uz citu pasaules malu, es izgāju no sava dzīvokļa un devos pastaigā pa studentu pilsētiņu. Un tajā vēlajā vakarā es viens pats klaiņoju pa ielām tā, it kā tās būtu manas krustceles, būdams jūtu pārņemts. Ko darīt, ja es izdaru nepareizu izvēli? Ko darīt, ja šī ir īstā meitene? Vai šis ir pareizais ceļš manai karjerai? Es vēl aizvien skaidri atceros tās baiļu sajūtas, kuras man bija. Izlejot savu dvēseli Debesu Tēvam un jautājot pēc vadības, es nesaņēmu atbildi. Domas nekļuva skaidrākas. Tā vietā tas, ko es jutu, bija: „Raijen, vienkārši esi Man paklausīgs un uzticies Man, un Es par tevi parūpēšos.” Tas arī viss, nekādas skaidras atbildes par to, kas man būtu jādara. Man nevajadzēja baidīties. Nākamajā dienā, vēl aizvien esot bez pārliecības, bet šoreiz ar cerību baiļu vietā, es pieņēmu darba piedāvājumu un 3 mēnešus vēlāk pārcēlos uz Seulu, Korejā. 4 mēnešus vēlāk Seulā es pirmo reizi satiku savu sievu, 6000 jūdzes no manām un viņas mājām. Viņa bija ieradusies nedēļu agrāk no Kanādas, lai Korejā mācītu angļu valodu. Kad bijām precēti jau sešus gadus, es pirmo reizi aizvedu Eirīnu un mūsu tā laika 2 bērnus apciemot manu veco studentu pilsētiņu. Kamēr mēs pastaigājāmies, es nesu uz pleciem mūsu 2 gadus veco meitu, un mūsu 4 gadīgais puika skraidīja mums apkārt. Laiks bija nevainojams. Es paskatījos uz manu skaisto, drosmīgo, brīnišķīgo sievu, un tajā brīdī viss apstājās. Un es beidzot sapratu atbildi uz manu lūgšanu, kuru skaitīju pirms daudziem gadiem šajā pašā vietā — „Šis ir tas, ko biju tev paredzējis, … tas viss bija tā vērts.” Es atdotu visu, lai varētu atgriezties laikā pie tā zēna tajā vakarā — klaiņojoša, bailīga, atbilžu meklējoša — un ļaut viņam ieskatīties tajā, kas viņu sagaida, — visā, pēc kā viņš var tiekties. Jēzus Kristus evaņģēlijs mani ir iemācījis cerībā uzticēties manam Debesu Tēvam.

Kā es dzīvoju pēc savas ticības?

Es savu ticību izdzīvoju mazās lietās. Patiesībā daži mani darba kolēģi ir pārsteigti, kad uzzina, ka es esmu mormonis. Jā, mormoņi KLAUSĀS MŪZIKU! Es neplātos ar savu reliģisko piederību. Es to arī neslēpju. Tas nozīmē, ka es skaitu savas lūgšanas — un ne tikai tad, kad man kaut ko vajag. Nav nozīmes būt par mormoni, ja man nav attiecību ar manu Debesu Tēvu. Tās ir manas ticības pamatā, un sarunas ar Viņu ir labākais attiecību veidošanā. Šovasar es izmēģinu ko jaunu — lūgšanās pirms gulētiešanas es koncentrējot tikai uz to, par ko es esmu pateicīgs, — es neko neprasu. Tas man palīdz novērtēt pa dienu saņemtās svētības un visu, kas man ir ticis dots. Tad no rīta un visas dienas laikā es izsaku savas vajadzības. Līdz šim man tas ir paticis. Cita būtiska nianse ir atvēlētais laiks, ko katru dienu izmantoju savu Svēto Rakstu studēšanai. Mormona Grāmatas un Bībeles lasīšanā ir kaut kas spēcīgs un neizskaidrojams, kas uzreiz ietekmē manu noskaņojumu — tas man palīdz grūtos brīžos. Tie ir pamati, uz kuriem es dzīvoju atbilstoši manai ticībai, — Svētie Raksti un lūgšana. Tie ievirza mani „īstajās sliedēs”, un no turienes viss sākas.