mormon.org Visā pasaulē

Sveiki, es esmu Rob

  • Robert Comstock
  • Robert Comstock
  • Robert Comstock
  • Robert Comstock
  • Robert Comstock
  • Robert Comstock
  • Robert Comstock
  • Robert Comstock

Par mani

Es esmu vientuļais tēvs, kura lielākā svētība un prieks ir mīlestība un draudzība, kurā es dalos ar saviem, 11 un 15 gadus vecajiem, diviem dēliem. Mans darbs, lai arī es reti to tā saucu, prasa iztēles un loģikas līdzsvaru, kas manai sāncensības dabai mēdz būt ļoti grūti, bet vienlīdz vērtīgi. Daba mani uzlādē, un man ir dota tā unikālā iespēja piedalīties ekspedīcijās un dabas saglabāšanas pasākumos visā pasaulē.

Kāpēc es esmu Pēdējo dienu svētais?

Vispirms es redzu manas attiecības ar „cilvēces ģimeni” un iezīmes, kuras mūs vieno. Es esmu ievērojis, ka katrā „–ismā” ir tādi, kuri tic, ka viņiem ir taisnība, kamēr citi kļūdās. Es nedomāju, ka mūsu mērķis ir būt pareiziem vai nepareiziem, — daudz svarīgāk ir mācīties ziedot savas vēlmes, lai pildītu mūsu mīlošā un žēlsirdīgā Glābēja gribu, un tādā veidā saņemt spēku un spēju mīlēt apkārtējos tāpat, kā mīlam sevi. Mormonisma mācība, kas saskan ar manu pārliecību, ir, ka Dievība sastāv no trīs atsevišķām personām, kuras ir vienotas mērķī un kuru griba tiek darīta zināma caur dzīvo pravieti un divpadsmit apustuļiem. Lai arī es nespēju aptvert Viņa majestātiskumu, es Dievu redzu kā ļoti reālu un mūžīgu Tēvu, kura lielākā dāvana man, papildus manai eksistencei, ir tas, ka es varu pats pieņemt mūžīgas nozīmes lēmumus, balstītus uz Viņa Dēla, Glābēja Jēzus Kristus, piemēru un ziedošanos. Mūsdienu atklāsmes ievieš skaidrību tajā, cik mana dzīve ir svarīga, un palīdz man saprast manas personiskās attiecības ar Dievu. Atjaunotais kontakts starp empātisko Glābēju, kurš laika zenītā sludināja evaņģēliju un nodibināja Savu baznīcu, un mūsdienu organizāciju, kuru atbalsta tā pati augšāmceltā Dievība tās centrā, ir ļoti svarīgs. Šī lielā labvēlība, ka Pestītājs uzņēmās uz Sevis laicīgā ķermeņa vājības, lai iegūtu pilnīgas zināšanas par mūsu laicīgajiem pārbaudījumiem, sniedz dievišķu kompasu manu izvēļu veikšanā. Jau kopš bērnības man tika mācīts, ka es varu tieši vērsties pie Dieva, tāpat kā to 1820. gadā izdarīja jaunais zēns, vārdā Džozefs Smits. Es ticu, ka šis jaunais zēns patiešām sarunājās ar Dievu un viņa Dēlu un ka viņa lūgšana, tāpat kā seno praviešu lūgšanas, tika atbildēta. Rezultāts gandrīz pēc divsimt gadiem ir dzīva un funkcionējoša patiesības atjaunošana. Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca nav mormoņu baznīca — drīzāk tā ir atjaunota organizācija, kura ir domāta tam, lai kalpotu katram vīrietim, sievietei un bērnam, kurš cer uz Debesu sniegtām priesterības svētībām, dievišķu likumu vadību un skaidru sazināšanos caur pastāvīgām atklāsmēm. Mani stiprina tas, ka garīgu liecību par šo lietu patiesumu var iegūt, sirsnīgi lūdzot un cītīgi studējot Mormona Grāmatu, Veco Derību un Jauno Derību, un mūsdienās dotās atklāsmes.

Personīgie stāsti

Kā mēs varam radīt lielāku saskaņu savās mājās?

Saskaņa sākas ar sevi, tad tā pāriet uz atsevišķiem cilvēkiem un visbeidzot — uz grupām. Sava laika izbrīvēšana un iegrimšana pārdomās par to, ko mēs visvairāk vēlamies sev un savām ģimenēm, ienes mājās saskaņu. Šāds ieguldījums dod spēku un skaidru perspektīvu grūtos laikos. Mājās ir vajadzīgi noteikumi, kurus skaidri izklāstot un godīgi un atbilstoši pārvaldot, ģimenei būs drošs patvērums no nevēlamas ārējās ietekmes. Manam tēvam bija rets tikums, kurš īpaši labi viņam kalpoja tad, kad bija jāieklausās apkārtējos, nevis jāpasniedz savas subjektīvās domas vai iepriekš izveidojušies viedokļi. Kad es to daru un nostādu sevi sava dēla vietā, es nekoncentrējos uz sevi un nemeklēju personīgus aizvainojumus, un es varu daudz objektīvāk tikt galā ar situācijām un palīdzēt ģimenes izaugsmei. Vecāka sniegtais personīgais laiks un pozitīvais pamudinājums viņa vai viņas bērnam veicina pašapziņu un pašcieņu, sajūtu, ka viņš ir svarīgs. Lai pielāgotos manas ģimenes pastāvīgi mainīgajai dinamikai, esmu sapratis, ka individuālās un ģimenes sapulces ar maniem diviem puikām ir svarīgas mūsu saziņai un vispārējai labklājībai. Tā ir īpaši svarīga pieredze personiskā līmenī. Šajās sapulcēs ir jāvienojas par tādu veidu, lai katrs var paust savas domas un raizes, netiekot par to sodīts. Saskaņa ne vienmēr būs tūlītējs rezultāts, taču, ja process tiek atkārtots un tam tiek izrādīta pienācīga uzmanība, ģimene sāks komunicēt un ar laiku izveidosies mierīga un mīloša vide.

Kā es dzīvoju pēc savas ticības?

Mana ticība izriet no iemantotās piederības sajūtas, kuru ir ieaudzinājuši mīloši vecāki un gādīgi padomdevēji. Es to dzīvoju sevis dēļ, bet šo izvēli pastiprina dedzīgā uzraudzība, kuru jūtu pret saviem dēliem. To stiprina dabīgās labestības pierādījumi starp kultūrām un etniskajām grupām, kuras man ir bijusi privilēģija satikt, un no paaudzēm, kuras ciena to, ko viņu priekšteči centās atstāt aiz sevis, kuri ziedoja, lai nodrošinātu to pašu un daudz vairāk saviem pēcnācējiem. Nereti mani labākie skolotāji un padomdevēji ir manas paša kļūdas. Paliekot vecākam, mana ticība tiek atjaunināta ar pastāvīgiem prieka un grūtību kāpumiem un kritumiem. Šīs pieredzes liek man pārdomāt tagad un agrāk pamanītās svētības un stāties pretim jauniem izaicinājumiem ar cerību un ar vēlmi mazāk nosodīt, koncentrējoties uz to, ko es varu izmainīt sevī.