Rochelle atbildēja ...
Domāju, ka viens no lielākajiem aizspriedumiem, kas cilvēkiem ir par mūsu Baznīcu, ir tas, ka sievietes tiek kaut kā izkalpinātas, ir vājas vai ierobežotas. Es vienmēr pasmejos, kad dzirdu kādu izsakām šādu aplamu uzskatu, un nodomāju, ka viņiem vajadzētu vienu dienu pavadīt ar mani un maniem draugiem. No mana skatupunkta, Baznīcas sievietes ir ļoti stipras.
Kāds varētu prātot — ja tas tā ir, kāpēc sievietēm nav priesterības. Priesterība nav tas pats, kas — vadīšana. Savas dzīves laikā esmu kalpojusi piecos dažādos prezidijos, un man ir bijušas daudzas iespējas vadīt. Taču vadīšana patiesībā ir tikai kalpošana. Kalpošana un labdarība citu labā ir tas, pēc kā mums būtu jātiecas.
Es domāju, ka pasaule liek uzsvaru uz lietām, kas ir redzamākas un jūtamākas. Pateicoties bērniem ar īpašām vajadzībām, man uz to tagad ir pavisam cits skatījums. Manam dēlam Etanam ir cerebrālā trieka. Viņa mazā māsa Džeina šo gadu laikā ir bijusi liels palīgs un atbalsts viņam. Kad viņa sāka runāt, arī viņš sāka runāt. Viņa viņam māca daudzas lietas. Viņas kā atbalsta personas loma nav mazāka kā personai, kura saņem visu uzmanību. Abi ir vienlīdz vērtīgi un mīlēti manās acīs.
Savukārt, mani puikas, pēc pasaules standartiem, nav populāri. Viņi nekad nedaiļos žurnāla vāku, bet man un viņu Debesu Tēvam viņu vērtība tādēļ nav mazāka. Es zinu, ka viņi ir vienlīdzīgi ar ikvienu skaistu un ietekmīgu cilvēku. Citiem vārdiem sakot, mēs bieži cilvēkiem piešķiram nozīmīgumu un varu vienkārši tāpēc, ka tie mums izskatās svarīgāki. Esmu sapratusi, ka mums visiem dzīvē ir uzdevumi un pienākumi un ka visi cilvēki ir nozīmīgi — tikai atšķirīgi.
Tātad vīrieši var pildīt priesterības priekšrakstus, bet mēs ar vīru esam vienlīdzīgi priesterības svētību saņemšanā. Priesterības spēks ir Dieva spēks. Mums kā cilvēkiem ir vien dota iespēja tajā piedalīties. Vīriešiem un sievietēm tajā ir dažādi pienākumi, bet viens nav svarīgāks par otru. Patiesībā visbiežāk mūsu mājās es esmu bijusi tā, kura ir piesaistījusi priesterības svētības. Daudzas reizes, kad lūgšanā esmu izklāstījusi problēmu, atbilde ir bijusi — palūgt vīram iedot svētību. Šādi brīži ir bijuši ļoti spēcīgi, tāpēc ka zināju, ka tā ir Dieva griba mūsu ģimenē.
Viens piemērs — Etanam bija trīs gadi. Viņš dienā uzņēma 12 zāļu devas, bet vienalga viņam bija vismaz 10 lēkmes dienā. Tas bija smags laiks, jo īpaši ar mazu zīdainīti mājās. Es lūdzu un lūdzu pēc palīdzības, un atbilde bija — lūgt manam vīram, lai iedod viņam svētību. Pirms tās mums bija ilgāks ģimenes gavēnis. Kad mans vīrs ar draugu uzlika savas rokas uz Etana galvas, mans vīrs paziņoja, ka viņa lēkmes nekavējoties pazudīs. No tā brīža viņam vairs nebija nevienas lēkmes. Tas nebija mana vīra spēks. Viņš tikai bija instruments, lai tas notiktu, gluži kā es. Mēs katrs izdarījām savu daļu, bet tas bija Dieva spēks, un mēs rīkojāmies pēc Viņa norādījumiem. Pienācīgā pazemībā mēs esam redzējuši brīnumus savā dzīvē.
Rādīt vairāk
Rādīt mazāk
