mormon.org Visā pasaulē

Sveiki, es esmu Manuella

  • Manuella Bioleme
  • Manuella Bioleme
  • Manuella Bioleme
  • Manuella Bioleme
  • Manuella Bioleme
  • Manuella Bioleme
  • Manuella Bioleme
  • Manuella Bioleme

Par mani

Dzīvojot Kamerūnā, kopš dzimšanas brīža līdz pat deviņu gadu vecumam, kad ar māti pārcēlāmies pie patēva Vācijā, man bija iespēja augt vidē, kur valdīja divas kultūras. Sākumā Vācijā neklājās viegli. Man bija jāpielāgojas un jāizprot jaunie apstākļi. Taču tas laiks jau sen ir aiz muguras, un es vairs neatceros, kā tas īsti notika, bet vienā brīdī es sāku saprast valodu un runāt tajā, un turpmāk man klājās daudz vieglāk. Mana bērnība pagāja Kamerūnā, bet tālākie gadi un iespaidi ir saistīti ar Vāciju, kur nokārtoju vidusskolas eksāmenus un kur vēl joprojām dzīvoju un studēju koledžā. Tā kā Francijai ir tik liela ietekme uz Kamerūnu, arī šī valsts ir daļiņa no manis. Pēc 18 mēnešus ilgas brīvprātīgās kalpošanas baznīcas misijā Anglijā, man ir tuva arī šī valsts un tās kultūra. Man ļoti patīk strādāt ar cilvēkiem. Man ir interesanti vērot kopīgo un atšķirīgo cilvēkos un iepazīt dažādas kultūras. Man patīk būt cilvēkos, smieties, dejot un priecāties, taču man ir būtiski arī pavadīt laiku vienatnē, lasīt, klausīties mūziku vai vienkārši atvēlēt laiku pārdomām par sevi un pasauli.

Kāpēc es esmu Pēdējo dienu svētais?

Lēmumu ─ kļūt par mormoni ─ es pieņēmu piecpadsmit gadu vecumā un nekad neesmu to nožēlojusi. Sākumā domāju, ka tikt kristītai ir pareizs lēmums. Tagad, pēc desmit gadiem, ņemot vērā visu līdzšinējo pieredzi, es zinu, ka tas bija pats labākais lēmumus, ko vien varēju pieņemt, un ka šīs solis ir iespaidojis visu, ko esmu paveikusi. Tas, ko mūsu ģimene ir iemācījusies Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcā, ir ļāvis paaugstināt mūsu dzīves kvalitāti. Dzīve ir kā piedzīvojums, kurā bieži vien atgadās visādi pārsteigumi. Evaņģēlijs dāvā man mieru un cerību, kas nepieciešama, lai varētu par to visu priecāties.

Kā es dzīvoju pēc savas ticības?

Mana ticība iespaido ne vien manu izvēli, bet arī attieksmi pret dzīvi un arī to, kā izdzīvoju priekus un bēdas. Tas, ka man ir ticība, nenozīmē, ka manā dzīvē nav raižu vai rūpestu. Tas nozīmē vienīgi to, ka raizes un rūpesti nenomāc mani pārāk ilgi vai smagi, tie palīdz man mācīties un augt. Es esmu ļoti optimistisks cilvēks un cenšos visā saskatīt pozitīvo. Katrai lietai ir savs laiks: savs laiks bēdāties un savs — priecāties. Es bēdājos, kad tas nepieciešams, pārējo laiku izmantojot tam, lai vēl vairāk novērtētu un izbaudītu priekpilnos brīžus. Pateicoties savai ticībai, es izturos labāk pret saviem līdzcilvēkiem, jo zinu, ka mēs visi esam brāļi un māsas.