mormon.org Visā pasaulē

Sveiki, es esmu Kirk Taylor

  • Kirk Taylor
  • Kirk Taylor
  • Kirk Taylor
  • Kirk Taylor
  • Kirk Taylor
  • Kirk Taylor
  • Kirk Taylor
  • Kirk Taylor

Par mani

Kad es biju jauns, līdzīgi kā citi bērni, es sapņoju kļūt par rokzvaigzni. Es vēl joprojām sapņoju kļūt par rokzvaigzni. Iespējams, tas nerealizēsies. Tomēr, es rodu lielu prieku mūzikā. Es mācu klavierspēli un, kopš vidusskolas absolvēšanas, esmu darījis to profesionāli. Mēs ar sievu vadām izpildītājmākslas studiju un katru dienu esam talantīgu mūziķu sabiedrībā. Ir aizraujoši spēlēt jauniešu muzikālajā turnejā. Mūsu sapnis gandrīz „noskrēja no sliedēm”, kad mēs bijām tikko apprecējušies, un es pametu mūziku, nododoties brokera karjerai. Pēc pieciem gadiem nožēlojamā darbā, es beidzot sapratu, ka mans aicinājums un laime ir atrodami mūzikā. Sēžot piecus gadus pie brokera galda, es ievērojami pieņēmos svarā. Kad beidzot pametu biroju, lai sekotu savai patiesajai kaislei, es sapratu, ka man jāmaina dzīvesveids — uz veselībai draudzīgāku. Es noslēdzu nopietnas saistības ar To Kungu, ka es darīšu jebko, lai atgūtu formu. Es sāku skriet trīs dienas nedēļā. Pēc gada es biju spējīgs pieveikt pusmaratonu. Vēlāk, tajā pat gadā, es pieveicu maratonu un pāris triatlonus. Kopš tā laika esmu pieveicis „Ironman” triatlonu astoņas reizes. Tomēr pati svarīgākā lieta manā dzīvē ir ģimene. Man patīk kopā ar bērniem lasīt, spēlēt videospēles un Lego, peldēties, iet pārgājienos un braukt ar velosipēdu. Man patīk vienkārši kopā brokastot! Man ir tā paveicies, ka man ir burvīga sieva un ģimene. Esmu tik pateicīgs par svētībām, ko saņemam kā ģimene caur mūsu mīlestību un ticību.

Kāpēc es esmu Pēdējo dienu svētais?

Mani vecāki pievienojās baznīcai kā jauns, precēts pāris. Es piedzimu ticīgā ģimenē un uzaugu, regulāri apmeklējot baznīcu. Par oficiālu baznīcas locekli kļuvu, kad astoņu gadu vecumā kristījos. Man noteikti bija pārliecība par to, ka es darīju to, ko Dievs vēlējās, lai es daru. Es ticēju, ka Džozefs Smits patiesi bija pravietis, kas jaunībā pieredzējis brīnumu, un tam, ka es biju laimīgs, uzzinot patiesību. Taču, protams, es biju jauns, un mana „liecība” par evaņģēliju vēl bija sākuma posmā un gluži jauna. Kad es apmeklēju vidusskolu, mana ģimene vairs aktīvi nepiedalījās baznīcas dzīvē. Es jutu, ka manā dzīvē kaut kas pietrūkst, un es sapratu, ka tā laimes sajūta, ko apjautu, kad biju jaunāks, vairs nebija sajūtama. Pāris draugi no baznīcas pārliecināja mani apmeklēt semināru (Svēto Rakstu studēšana vidusskolas vecuma baznīcas locekļiem agri no rītiem). Es nevarēju nepamanīt, ka šie bērni šķita patiesi laimīgi, un es to izmisīgi vēlējos sev. Es nodomāju: „Varbūt man vajadzētu darīt to, par ko tiku mācīts. Es lūgšu biežāk, lasīšu Svētos Rakstus, vairāk centīšos sekot Glābēja piemēram katru dienu.” Gāja dienas un nedēļas, un es sāku ieraudzīt ļoti reālas pārmaiņas savā dzīvē. Es jutos mierīgs. Es izjutu patiesu prieku un laimi. Es sapratu, ka manas lūgšanas bija uzklausītas un tiks atbildētas. Es atklāju, ka tas bija patiesi! Tās dienas un pieredzes kļuva par pagrieziena punktu manā dzīvē. Galu galā es nodomāju: „Ja Dievs uzklausīs un atbildēs uz manām lūgšanām, Viņš sadzirdēs un atbildēs ikvienam.” Es vēlējos dalīties šajā pārsteidzošajā patiesībā ar ikvienu, un tā kļuva par manu karstāko vēlēšanos. Dažus gadus vēlāk baznīcā es varēju kalpot par pilna laika misionāru. Es nezinu, vai jebkad esmu bijis laimīgāks. Tā bija vienkārši pārsteidzoša un satriecoša pieredze — staigāt pa putekļainiem ceļiem katru dienu, daloties evaņģēlijā un rodot prieku, redzot, kā citi paši sev atklāj patiesību. Es esmu mormonis, jo caur garīgām pieredzēm un ikdienas dzīvi es pilnībā esmu pārliecinājies, ka tā ir patiesība.

Kā es dzīvoju pēc savas ticības?

Dzīvošana saskaņā ar ticību mūsu ģimenē tieši to arī nozīmē — mūsu ģimeni. Kā ģimene, mēs lasām Mormona Grāmatu katru dienu. Mēs sākām to darīt 2009. gada 1. janvārī un neesam izlaiduši nevienu dienu. Dažreiz mums jālasa mašīnā pa ceļam uz mājām no vēlas beisbola spēles — par laimi, Svētie Raksti pieejami viedtālruņos! Mēs lūdzam Dievu, katru dienu nometoties uz ceļiem kā ģimene, un katrs bērns pasaka savu lūgšanu, un tad viens no mums saka „ģimenes lūgšanu”. Mēs izbaudām dievkalpojumu baznīcā katru svētdienu, un man nešķiet, ka kādam no mums būtu kas iebilstams pret trim stundām baznīcā, jo svētdiena ir Tā Kunga diena, un kāds gan varētu būt vēl labāks veids, kā „turēt sabata dienu svētu”, kā piedalīties mūsu nodarbībās un stundās baznīcā? Mēs arī gavējam katru mēnesi. Tas nozīmē, ka mēs neēdam un nedzeram, izlaižot vismaz divas ēdienreizes. Mēs cenšamies izturēt 24 stundas, bet tas nav viegli. Tad mēs baznīcā ziedojam „gavēņa ziedojumus”, lai palīdzētu trūcīgajiem. Mēs baznīcai maksājam arī 10 procentus no mūsu ienākumiem, lai palīdzētu būvēt tempļus un baznīcas. Reti kad ir tāda nedēļa, kad mums nav nevienas ar baznīcu saistītas aktivitātes. Mūsu puikas caur baznīcu apmeklē skautus (Cub Scouts), un mana sieva vismaz reizi mēnesī satiekas ar citām baznīcas sievietēm, lai kopā nodotos pacilājošām aktivitātēm. Viena no lietām, kas, manuprāt, padara mūsu baznīcu lielisku, ir tas, ka ikvienam ir kādi pienākumi vai „aicinājums”, ko viņi paveic kalpojot un dodot. Nevienam netiek maksāts par kalpošanu aicinājumā. Šie aicinājumi tiek piešķirti katram baznīcas loceklim caur vietējo bīskapu. Esmu bijis svētīts kalpot par semināra skolotāju pēdējos astoņus gadus. Seminārs ir Svēto Rakstu studiju programma, kas paredzēta visiem vidusskolas vecuma baznīcas locekļiem. Mūsu klase satiekas uz stundu katru dienu pirms skolas. Man ir paticis mācīt semināru, jo man ir vajadzējis vairāk iedziļināties Svētajos Rastos katru dienu un dalīties savā ticībā ar jauniešiem. Es vienlaicīgi jūtos satriecoši un pazemīgi, redzot, kā viņu ticība iesakņojas un aug. Dzīvot saskaņā ar mūsu ticību — nozīmē censties, cik spējam, — rīkoties pareizi katru dienu.