mormon.org Visā pasaulē
Mūsu cilvēki
Mūsu vērtības
Kam mēs ticam
Apmeklējiet mūs
.

Dieva
laimes iecere

„No kurienes es esmu nācis un kādēļ?”

Tava dzīve nesākās ar piedzimšanu, un tā nebeigsies ar nāvi. Pirms ierašanās uz Zemes tavs gars dzīvoja kopā ar Debesu Tēvu, kurš tevi ir radījis. Tu pazini Viņu, un Viņš pazina un mīlēja tevi. Tas bija laimīgs laiks, kurā tev tika mācīta Dieva laimes iecere un ceļš uz patiesu prieku. Taču līdzīgi kā vairums no mums pieaugot atstāj savas mājas un vecākus, Dievs zināja, ka tev nepieciešams rīkoties tāpat. Viņš zināja, ka tu nevarēsi pilnveidoties, ja vien nedosies uz kādu laiku projām. Tādēļ Viņš atļāva tev nākt uz Zemes, lai pieredzētu prieku, kā arī sāpes, pateicoties fiziskajam ķermenim.

Mūsu dzīve reizēm šķiet tik grūta tādēļ, ka mēs neatrodamies Dieva fiziskā klātbūtnē. Turklāt mēs nevaram atcerēties savu pirmszemes dzīvi, kas nozīmē, ka mums jārīkojas ticībā, nevis atbilstoši tam, ko mēs redzam. Dievs neteica, ka tas būs viegli, taču Viņš apsolīja, ka ar mums būs Viņa Gars. Mēs neesam vieni savā ceļojumā, kaut arī reizēm mēs tā jūtamies.

Dieva iecere tev

Tas nenozīmē, ka Viņš sagaida, ka tu nekļūdīsies. Viņš zina, ka tu kļūdīsies. Tomēr Viņš sagaida, ka savas zemes dzīves laikā tu centīsies darīt to labāko, ko vari, lai kļūtu līdzīgāks(-a) Viņam, un ka tu pilnveidosies un mācīsies no savām kļūdām. Katru reizi, kad tu veic nepareizu izvēli, kurai ir nepatīkamas sekas, šis lēmums ietekmē tavu laimi — reizēm nekavējoties, reizēm pēc ilgāka laika. Savukārt labas izvēles galu galā vada uz laimi un palīdz tev kļūt līdzīgākam(-ai) Debesu Tēvam.

Fiziskā ķermeņa saņemšana

Dievs radīja Zemi kā vietu, kur tu varētu dzīvot un gūt pieredzi, un Viņš radīja arī tevi. Un Viņš tev deva ķermeni no miesas un kauliem, kas ir līdzīgs Viņa slavas pilnajam ķermenim. Vecajā Derībā Dievs ir teicis: „Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības” (1. Mozus 1:26). Jēkabs paziņoja, ka viņš ir redzējis Dievu „vaigu vaigā” (1. Mozus 32:31). Arī Mozus runāja ar Dievu „vaigu vaigā, kā kāds sarunājas ar savu draugu” (2. Mozus 33:11). Jaunajā Derībā mēs lasām, ka augšāmcēlies Kristus parādījās Saviem apustuļiem un teica: „Aptaustait Mani un apskatait; jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man esam” (Lūkas 24:39).

Ādams un Ieva deva mums brīvas izvēles dāvanu

Ādams un Ieva bija pirmie Dieva bērni uz Zemes, un viņi dzīvoja paradīzes dārzā. Viņi nejuta nekādas bēdas vai sāpes, kas, iespējams, varētu šķist labi, taču viņi nespēja arī izjust prieku. Viņi neatcerējās savu pirmszemes dzīvi. Ja viņi nebūtu ēduši aizliegto augli, viņi tā būtu dzīvojuši mūžīgi un viņiem nekad nebūtu bērnu. Cilvēce tā arī nebūtu radusies, un pasaule būtu palikusi neapdzīvota.

Kā mēs zinām, Ādams un Ieva padevās Sātana kārdinājumiem ēst aizliegto augli un nepaklausīja Dievam, kurš bija pavēlējis neēst no laba un ļauna atziņas koka augļiem. Tādēļ viņi tika nošķirti no Dieva klātbūtnes gan fiziski, gan garīgi — šo notikumu mēs saucam par Krišanu. Viņi kļuva mirstīgi — tādi kā mēs — pakļauti grēkam, slimībām un visādām ciešanām, un galu galā arī nāvei. Taču viss nebija tik slikti, jo tagad viņi varēja sajust lielu prieku. „Ādams krita, lai cilvēki varētu būt; un cilvēki ir, lai viņi varētu gūt prieku.” (2. Nefija 2:25) Taču, paklausot Jēzus Kristus evaņģēlijam, Ādams un Ieva spēja saņemt iedvesmu un atklāsmi no Dieva, un viņus pat apciemoja debesu vēstneši.

Nonākot ārpus dārza, viņi varēja pilnveidoties un mācīties, kļūstot līdzīgāki mūsu Debesu Tēvam. Turklāt, viņiem varēja būt bērni, kas nozīmēja, ka pārējie Dieva garīgie bērni (mēs visi) varēja nākt uz Zemes, saņemt fizisko ķermeni un tikt pārbaudīti, veicot ikdienas izvēles. Līdzīgi kā Ādamam un Ievai, arī visām mūsu izvēlēm ir sekas — labas vai sliktas. Patiesa laime uz izaugsme rodama, izvēloties rīkoties tā, kā Dievs vēlas, lai mēs rīkotos. Atslēgvārds ir „izvēlēšanās”. Parasti Dievs neiejaucas un neattur mūs no sliktu izvēļu veikšanas, uz ko mūs mudina Sātans. Tomēr, ja mēs atveram Dievam savu sirdi, Viņš mums piedāvā Savu mīlestību, dievišķu vadību un brīdinājumus.

Laimes noslēpums

Nereti mēs kļūdaini domājam, ka mūs laimīgus darīs jauna mašīna, paaugstinājums darbā, skaistuma pārvērtības vai zināma slava. Un bieži vien mēs jūtamies laimīgāki — uz kādu laiku. Taču tas nekad nav ilgstoši, jo bagātības, spēks, skaistums un slava vienkārši nesniedz patiesu laimi, lai cik ļoti mēs to vēlētos. Patiesa laime rodama, dzīvojot pēc Kristus parauga un attīstot tādas dievišķas īpašības kā labestība, mīlestība, taisnīgums un žēlastība. Tā rodama, kalpojot citiem un palīdzot citiem dzīvot pēc Jēzus Kristus parauga un mācībām. Tā rodama, pārvarot mūsu ķermeniskās tieksmes, tā vietā rīkojoties atbilstoši Gara pamudinājumiem. Tā rodama, smagi strādājot un veselīgi dzīvojot, pavadot laiku ar draugiem un ģimeni un gūstot personīgus panākumus. Neatkarīgi no tā, kas tev pieder vai nepieder šajā dzīvē, tava dziļākā, patiesākā laime iegūstama, zinot Dieva ieceri un dzīvojot pēc tās.

Kad notiek kas slikts

Mēs saslimstam. Nomirst tuvinieki. Mēs pazaudējam darbu vai mājas. Mūsu dzīvesbiedrs ir neuzticīgs. Ir grūti nejautāt, kāpēc Dievs pieļauj, lai mēs tik daudz ciestu. Zini to, ka Dievam tavas ciešanas nesagādā nekādu prieku, tomēr tavas grūtības, lai kāds būtu to iemesls, var tuvināt tevi Viņam un padarīt tevi stiprāku, ja tu tās uzticīgi izturi (2. Nefija 2:2 , Jāņa atkl. 3:19).

Zināšanas, ka Dieva Dēls, Jēzus Kristus, izcieta visu, sniedz mierinājumu. Viņš izprot tavas sāpes un var tev palīdzēt pārbaudījumu laikā. Ja tev ir ticība Dievam un Viņa iecerei, tu vari gūt pārliecību, ka visam, kas ar tevi notiek šeit, uz Zemes, ir kāds mērķis. Salīdzinājumā ar mūžīgo dzīvi — mūsu laiks šeit ir pavisam neilgs. Kā Tas Kungs teica Džozefam Smitam spēcīgu ciešanu laikā:

Stāšanās pretī nelaimēm var tevi stiprināt un padarīt līdzjūtīgāku. Tas var tev palīdzēt mācīties, augt un vēlēties kalpot citiem. Tava attieksme pret nelaimēm ir viens no galvenajiem veidiem, kā tu tiec pārbaudīts(-a) un apmācīts(-a) šeit — uz Zemes. Mūsu mīlošais Debesu Tēvs spēj atlīdzināt jebkādu netaisnību, ko tu tiec aicināts(-a) izturēt šajā laicīgajā dzīvē. Ja mēs uzticīgi izturam, viņsaulē Viņš mums atlīdzinās vairāk, nekā mēs spējam aptvert (1. korintiešiem 2:9). Brīnumainā kārtā, ar Dieva palīdzību tu vari pieredzēt prieku pat pārbaudījumu brīžos un stāties pretī dzīves grūtībām ar mierīgu sirdi.

Ko Jēzus Kristus paveica tavā labā

Jēzus Kristus izcieta par mums 02:21

Tavas kļūdas var būt pavisam vienkāršas, piemēram, kāda drauga aizvainošana, taču var būt arī daudz smagāki grēki. Ja mēs redzam nodarītās sāpes un izjūtam bēdas, nožēlu, kaunu un vainu, tas var reizēm būt ļoti nospiedoši un postoši. Mēs prātojam, vai jebkad spēsim izlabot savas kļūdas un sajust piedošanas mieru. Mēs noteikti to varam, pateicoties Jēzus Kristus veiktajai Izpirkšanai un grēku nožēlošanas procesam. Mēs varam atzīties Dievam savos grēkos un lūgt Viņam piedošanu. Un Viņš ir apsolījis, ka Viņš „tos vairs [nepieminēs]” (Mācība un Derības 58:42). Tas ir iespējams, pateicoties tam, ka Debesu Tēvs sūtīja Savu Dēlu, Jēzu Kristu, lai Viņš brīvprātīgi izciestu un samaksātu par mūsu grēkiem un bēdām, veicot Izpirkšanu. Jēzus izcieta par mūsu grēkiem veidā, kas mums nav pilnībā aptverams. Taču mēs zinām, ka Ģetzemanes dārzā zem mūsu grēku smagās nastas Jēzus izjuta tādas mokas, ka Viņš asiņoja no katras poras (skat. Lūkas 22:39-44). Vēlāk, kad Jēzus bija piesists pie krusta, Viņš labprātīgi izcieta mokpilnu nāvi pēc vienas no visnežēlīgākajām soda metodēm (Almas 7:11).

Tomēr Viņa mentālās un garīgās ciešanas ievērojami pārsniedza fiziskās sāpes pie krusta. Glābējs mums saka: „Jo lūk, Es … esmu izcietis tās par visiem, lai viņi varētu neciest … tāpat kā [Es]” (Mācība un Derības 19:16–17).

Dievs vēlas, lai papildus tam, ka mēs lūdzam piedošanu Viņam, mēs lūgtu piedošanu arī tiem, kuriem esam nodarījuši ļaunu, censtos atlīdzināt zaudējumus un apsolītu neatkārtot tās pašas kļūdas. Tad mēs varam virzīties uz priekšu, izjūtot Dieva mīlestību un neiedomājamo mieru un prieku, ko sniedz pilnīga piedošana.

Lai Viņa veiktā Izpirkšana būtu pilnīga tavā dzīvē, tev vajag:

  • izrādīt ticību Jēzum Kristum;
  • nožēlot grēkus;
  • kristīties;
  • saņemt Svēto Garu;
  • izvēlēties dzīvot pēc Viņa mācībām visu atlikušo dzīvi.

„Kas notiks, kad es nomiršu?”

Iedomājies, ka tavā rokā ir uzvilkts cimds. Cimds kustas tikai kopā ar tavu roku. Novelc cimdu, un cimds kā nedzīvs paliks uz galda. Tas ir vienkāršs veids, kā iztēloties to, kas notiek pēc nāves. Iedomājies, ka tavs ķermenis ir cimds, ko darbina tavs gars — kas tu esi patiesībā. Pēc nāves tavs ķermenis paliek nekustīgs — līdzīgi kā cimds, taču tavs gars dzīvo mūžīgi.

Mums ir neskaitāmas Rakstu vietas un daudzas praviešu liecības, kas apliecina šo patiesību.

Ja tu zaudē draugu vai tuvinieku, šī zaudējuma sāpes ir pavisam īstas. Taču zināšanas, ka tu viņu atkal redzēsi, sniedz lielu mierinājumu. Un Kristus nāves dēļ pienāks brīdis, kad tavs gars un tavs ķermenis tiks no jauna apvienots (augšāmcelts) un padarīts pilnīgs, lai nekad tas vairs netiktu šķirts.

Nemirstība — viena no Dieva lielākajām dāvanām

Iespējams, vairums no mums teiktu, ka vēlamies dzīvot mūžīgi. Tieši to Dievs deva katram no mums, kad Viņš sūtīja Savu Dēlu, Jēzu Kristu, uz Zemes, lai nomirtu par mums un izpirktu mūsu grēkus. To sauc par augšāmcelšanos, un ikviens cilvēks, kas piedzimis uz Zemes — pat ļauni cilvēki — saņems šo nemirstības dāvanu (1. korintiešiem 15:22).

Trešajā dienā pēc krustā sišanas Jēzus Kristus kļuva par pirmo augšāmcēlušos personu. Viņa gars tika no jauna apvienots ar Viņa slavas pilno, nevainojamo ķermeni, un Viņš vairs nevarēja nomirt. Kad Kristus draugi devās pie Viņa kapa, eņģeļi teica: „Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš sacījis” (Mateja 28:6).

„Vai es došos uz debesīm?”

Jā! Dievs tiesās visus cilvēkus taisnīgi un atbilstoši tiem atlīdzinās, dodot mājvietu Savā valstībā.