Izlaist navigāciju
Mūsu cilvēki
Mūsu vērtības
Kam mēs ticam
Apmeklējiet mūs
.
Parunā ar mums

Ģimenes vēsture

Kāpēc ģimenes vēsture ir svarīga?

Tie no mums, kas ir dedzīgi nodevušies ģimenes vēstures pētīšanai, zina, cik aizraujoša tā var būt. Taču tas nav iemesls, kāpēc mums ir vislielākā ģenealoģijas bibliotēka pasaulē un kāpēc 13 miljoni Pēdējo dienu svēto tiek mudināti pētīt savas ģimenes ciltskoku. Drīzāk mēs rīkojamies atbilstoši mūsu doktrīnai, kas māca, ka laulība un ģimenes var pastāvēt arī pēc šīs dzīves. Taču tas var īstenoties tikai tādā gadījumā, ja ģimenes ir saistītas kopā kādā no Tā Kunga svētajiem tempļiem visā pasaulē un ir savienotas uz visu mūžību.

Tas ir jauki attiecībā uz mums visiem, kuriem mūsdienās tiek dota iespēja tikt saistītiem templī, taču kā būs ar mūsu senčiem, kuri ir miruši bez iespējas saņemt tādus priekšrakstus kā kristības vai svētību kļūt par mūžīgu ģimeni? Vai tas būtu loģiski, ja Dievs vienkārši teiktu: „Žēl, tev nu gan nepaveicās”? Protams, nebūtu. Kad Kristus senatnē nodibināja Savu Baznīcu, tajā tika veikts aizstājošais darbs par mirušajiem un tika veikti priekšraksti mirušo radinieku labā: „Ko tad tie darīs, kas liekas kristīties par mirušajiem? Ja jau mirušie augšām necelsies, kam tad kristīties par viņiem?” (1. korintiešiem 15:29). Kad Kristus caur pravieti Džozefu Smitu atjaunoja uz Zemes Savu sākotnējo Baznīcu, tās svētajos tempļos no jauna tika atsākta priekšrakstu veikšana mirušo priekšteču labā. Jēzus Kristus evaņģēlijs ietver tās pašas svētības arī mūsdienu svētajos tempļos.

Ģenealoģijas jeb ģimenes vēstures izpēte ir būtisks priekšnoteikums, lai varētu tikt veikts tempļa darbs mūsu mirušo priekšteču labā. Mēs meklējam vārdus un citu ģenealoģisko informāciju, lai šie tempļa priekšraksti varētu tikt izpildīti mūsu mirušo radinieku labad. Mūsu priekštečiem evaņģēlijs tiek mācīts garu pasaulē, un viņi var izvēlēties, vai pieņemt vai noraidīt viņu labā veikto darbu. Māte Terēza reiz teica, ka „visbriesmīgākā nabadzība ir vientulība un sajūta, ka tu neesi nevienam vajadzīgs”. Doma, ka šī vientulība — sajūta, ka tu nevienam neesi vajadzīgs, un nošķirtība no tuviniekiem — varētu turpināties pēc šīs dzīves, ir patiesi apbēdinoša, taču to var novērst tempļa darbs.