mormon.org Visā pasaulē
Mūsu cilvēki
Mūsu vērtības
Kam mēs ticam
Apmeklējiet mūs
.

Džozefs Smits

Džozefs Smits: Dieva pravietis

Ņujorkas štata rietumu daļa 19. gadsimta sākumā bija pazīstama kā „Pārdegušais apgabals”. Tur valdīja intensīvs reliģiskais dedzīgums. Daudzas reliģijas sūtīja kalpotājus, lai meklētu pievērstos savām draudzēm. Tas notika tik intensīvi, ka tika uzskatīts, ka neviens nebija palicis nepievērsts. Tas bija teoloģisku nemieru laiks un vieta.

Šādā vidē piedzima Džozefs Smits, jaunākais — Džozefa un Lūcijas Makas Smitu dēls. Arī viņa lielo ģimeni skāra šis reliģiskais satraukums, viņiem vēloties dzīvot pareizi un labi, taču nezinot, kura no konkurējošām baznīcām ir īstā, lai tai pievienotos. Džozefa ģimenes locekļi nosliecās dažādu reliģiju virzienā, taču neviens no viņiem nebija pārliecināts, vai kāda no tām būtu Kristus patiesā Baznīca.

Pēdējo dienu svēto baznīcas locekļi dalās savās sajūtās un liecībās par pravieti Džozefu Smitu.

Patiesības meklētājs

Kad Džozefs bija četrpadsmit gadus vecs jaunietis, viņam jau bija vēlme atrast patiesību. Viņš bija dziļi reliģiozs — tāpat kā pārējie viņa ģimenes locekļi, un, kad pienāca laiks kristīties, Džozefam bija jāizlemj, kurai no daudzajām kristīgajām konfesijām viņam vajadzētu pievienoties. Pēc rūpīgām studijām viņš aizvien jutās apjucis. Vēlāk viņš rakstīja: „Tik liels bija apjukums un strīdi starp dažādām konfesijām, ka bija neiespējami tik jaunam [ … ] cilvēkam, kāds biju es, nākt pie kāda noteikta slēdziena, kas ir pareizs un kas nepareizs. [ … ] Šo vārdu karu un uzskatu sajukuma vidū es bieži sev jautāju: „Kas ir jādara? Kura no visām šīm grupām ir pareiza; jeb varbūt tās visas ir nepareizas? Ja kāda no tām ir pareiza, kura tā ir, un kā es to varētu uzzināt?”” (Džozefs Smits — Vēsture 1:8, 10).

Džozefs meklēja vadību Bībelē. Viņš lasīja:

Šis pants atstāja uz viņu dziļu iespaidu. Viņš nolēma lūgt par to, ko viņam vajadzētu darīt, esot ar vienkāršu ticību, ka Dievs dzirdēs un atbildēs viņam.

Dieva pravietis

1820. gada pavasarī Džozefs devās uz koku birzi, netālu no savām mājām, un nometās ceļos lūgšanā. Viņš aprakstīja savu pieredzi: „Es ieraudzīju gaismas stabu, spožāku par sauli, tieši virs savas galvas, kas pakāpeniski nolaidās, līdz krita pār mani. [ … ] Kad gaisma apstājās virs manis, es ieraudzīju divas personas stāvam virs manis gaisā, kuru spožumu un godību nav pat iespējams aprakstīt. Viena no viņām uzrunāja mani, nosaucot mani vārdā un, norādot uz otro, sacīja: „Šis ir Mans mīļais Dēls. Uzklausi viņu!”” (Džozefs Smits — Vēsture 1:16-17).

Noskaties video, kā Dievs atjaunoja Sava evaņģēlija pilnību uz Zemes caur pravieti Džozefu Smitu (19:15).

Debesu Tēva un Viņa Dēla, Jēzus Kristus, vīzija bija sākums Džozefa Smita aicinājumam būt par Dieva pravieti. Viņam tika pateikts, ka nevienai no baznīcām uz Zemes nebija patiesības pilnības. Laika gaitā Džozefs Smits tika izraudzīts, lai nodibinātu Kristus Baznīcu un atjaunotu priesterību jeb pilnvaras rīkoties Dieva Vārdā. Viņš tika Dieva vadīts pie sena pieraksta, un viņam tika dota spējas to pārtulkot angļu valodā. Šo pierakstu sauc par Mormona Grāmatu. Viņš turpināja lūgt Dievu un saņemt atklāsmes Baznīcai visu savu dzīvi. Šīs atklāsmes tika apkopotas Rakstu grāmatā, kas tiek sauktas par Mācību un Derībām, un tas apliecina, ka Dievs joprojām vada Savus bērnus. 1830. gada 6. aprīlī Džozefs Smits oficiāli organizēja Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcu.

Jēzus Kristus Baznīcas vadītājs

Reizēm, kad mēs nonākam kādā atbildīgā amatā, mēs domājam, ka mums vairs nav nepieciešama palīdzība, taču, kad Džozefs Smits tika aicināts par pravieti, viņš paļāvās uz To Kungu aizvien vairāk un vairāk. Viņš zināja, ka viņam ir dota atbildība izplatīt nevis savas mācības, bet to, ko viņam atklājis Dievs. Lielākā daļa teksta, kas ietverts Mācībā un Derībās, ir Dieva atbildes uz Džozefa Smita lūgšanām un jautājumiem. Viņš lūdza Dievu izskaidrot noteiktas evaņģēlija daļas un lūdza pēc vadības par to, kā viņam jāvada Baznīca un Pēdējo dienu svētie, kuru skaits nepārtraukti pieauga. Dievs lika viņam aicināt apustuļus, praviešus un citus vadītājus, lai pārraudzītu Baznīcu.

Agrīnie Pēdējo dienu svētie daudz cieta no vajāšanām, jo viņu kaimiņi uztvēra viņus kā komerciālu, politisku un reliģisku apdraudējumu, tādēļ Džozefam un cilvēkiem, kurus viņš aicināja palīgā, bija jāvada vairāki Pēdējo dienu svēto pārceļojumi uz draudzīgākiem valsts reģioniem. Neskatoties uz visām ciešanām, ko viņi pārcieta, agrīnie Baznīcas locekļi cēla tempļus, veica misionāru darbu, cēla plaukstošas pilsētas, un daži kalpoja ASV karaspēkā, pārceļojot uz rietumiem. Vairākus gadus pirms Džozefa nāves Tas Kungs viņam lika organizēt Divpadsmit apustuļu kvorumu, un vēlāk viņš piešķīra viņiem visas atslēgas, tiesības un pilnvaras, kas nepieciešamas Baznīcas vadīšanai. Pēc Džozefa Smita nāves viņa amata pārņēmējs bija Brigams Jangs, toreiz vecākais apustulis uz Zemes, kurš kļuva par otro pravieti un Baznīcas prezidentu. Mūsdienu pravietis Tomass S. Monsons ir pilnvarots Džozefa Smita amata pārņēmējs. Viņš un citi Baznīcas apustuļi var izsekot savai priesterības pilnvaru līnijai caur nepārtrauktu ordināciju ķēdi un caur Džozefu Smitu līdz pat Jēzum Kristum.

Uzticīgs vīrs un tēvs

Viens no vēlākiem Baznīcas praviešiem ir teicis: „Neviens panākums nespēj kompensēt neveiksmi mājas dzīvē.” Šis apgalvojums tika izteikts vairāk nekā gadsimtu pēc Džozefa Smita nāves, taču Džozefs šo domu ilustrēja ar piemēru visu savu dzīvi. Kaut arī Džozefs bieži tika vajāts un reizēm nepamatoti ieslodzīts, viņa pirmās domas vienmēr bija par savu ģimeni. Kad viņš bija ieslodzījumā Misūri štatā, viņš rakstīja savai sievai Emmai:

Džozefs dzīvoja pēc mācības, ko viņš sludināja, — ģimenes stiprināšanai jābūt svarīgai mūsu dzīves prioritātei. Kad viņa dzīvība bija briesmās, Džozefs paļāvās uz savu ticību Jēzum Kristum, lai stiprinātu ne tikai sevi, bet arī savu sievu un bērnus.

Atjaunotā evaņģēlija moceklis

Reizēm mēs domājam, ka nomirt kaut kā labā ir augstākais veltīšanās apliecinājums, taču dzīvot kaut kā labā parasti ir daudz grūtāk. Džozefs Smits paveica abus. Viņš veltīja savu dzīvi kalpošanai Dievam, ciešot apsmieklu un vardarbību savas ticības dēļ. Viņa nāve nebija publiski zināma, un nomirstot viņš neguva pasaules līdzjūtību, — viņu nošāva bruņots pūlis, kad viņš bija ieslodzīts cietumā par nepamatotām apsūdzībām.

Viņš izrādīja uzticību Dievam gan dzīvē, gan nāvē. Par viņu ir teikts: „Viņš dzīvoja dižs un nomira dižs Dieva un savu ļaužu acīs; un … ir aizzīmogojis savu misiju un savus darbus ar savām paša asinīm” (Mācība un Derības 135:3).

Viņš veica Dieva darbu līdz dienai, kad viņam tika atņemta dzīvība, un mēs viņu godājam par viņa ticību, pazemību un uzticību. Mēs esam pateicīgi par Baznīcu, ko viņš palīdzēja nodibināt, par Rakstiem, ko viņš pārtulkoja, par atklāsmēm, ko viņš saņēma, un par to, ko viņš mācīja, lai mums palīdzētu izprast Dieva ceļus.

Uzticība, ar kādu Džozefs Smits veica savu darbu savas īsās dzīves laikā, iedvesmo mūs veikt savus pienākumus, lai cik lieli vai mazi tie būtu.